Iepriekšējā diena bija lūzumpunkts. Pēc Trodosas virsotņu iekarošanas mūsu ceļojums tuvojās norietam, vēl jo vairāk Sašam, kuram nākamajā dienā agri no rīta bija jālido atpakaļ uz dzimteni.
Bet, lai gan mēs vizinājāmies apkārt, pašā Trodosā tā arī nenokļuvām – bet gribējās, lai cienīgi noslēgtu ceļojumu. Pasmadzenojuši nolēmām, ka simts verstis nav nekāds līkums, iebrauksim Trodosā, par laimi, ne tik ļoti nāksies novirzīties no virziena uz Limasolu – ja nu vienīgi uz augšu. No rīta mūs gaidīja ieildzis kāpums, ko velotūristu slengā dēvē arī par stiepēju, bet pēc 1800 metru Trodosas kalna šturmēšanas – nobrauciens līdz pat pašai jūrai. Teorijā tas izklausās labi, bet kā būs praksē?
Kāpumu mēs pieveicām bez īpašām klapatām. Ciematā kalna spicē ar tādu pašu nosaukumu kā pašam kalnam mudž no tūristiem, tostarp velomatračiem, kurus uzmeta augšā ar džipu un piekabi, bet lejā viņi laižas jau savā gaitā. Nav trū, toties bez iespringuma. Mēs baigi neaizkavējāmies, papusdienojām un ripojām lejā. Par nelaimi, saulesbrilles es biju aizmirsis Pedulasas viesnīcā, bet, kad lido lejā ar 40-50 km/h ātrumu, tās kļūst par ļoti pat vajadzīgu aksesuāru. Diemžēl cilvēka acs nav paredzēta mušu trāpījumiem tādā ātrumā, tāpēc nākas ķerties pie mākslīgiem aizsardzības līdzekļiem. Nopirkt brilles pa ceļam uz leju es nevarēju, lai kā arī necentos.
Nobrauciens no diviem kilometriem līdz gandrīz nullei – lieta aizraujoša. Ātrums 40 km/h vairs nešķiet liels, pie tāda mēs pieradām iepriekšējās dienās. 50 – jau tīri tā nekas, bet pēc pusstundas pierodi arī pie tāda, un no tā, ka nav jāminas, šķiet, ka kļūst mazliet garlaicīgi, labi būtu 60. Kad iestājas 60, priecājies, bet gribas uzdzīt arī līdz 70. Bet nekā! Pārāk daudz pagriezienu, liela vēja pretestība, un arī kalnu velosipēdi nav paredzēti šādam ātrumam – zvaigznītes priekšā pārāk mazas, riepas pārāk zobainas, bet sēdpozīcija nav pietiekami aerodinamiska.
Bet pats process iedvesmo – lido lejā, vējš svilpo, ainavas zib garām. Tiesa, kārtīgi paskatīties apkārt nesanāk – pārāk velk palielināt ātrumu.
Skats no Trodosas
Kādās pāris stundās mēs nolidojām 50 km un tikām līdz Limasolas nomalēm. Tur pēdējie 5-10 km stiepās lēni un mokoši – sākās pilsētas trafiks, skaidrošanās, kur nogriezties, turklāt atkal sākt mīt pedāļus pēc divu stundu nobrauciena oi kā negribējās. Labi vēl, ka uz pāris kilometriem minikāpumā izdevās iekārtoties astē smirdīgam traktoram. Ja kāds nav lietas kursā, braukt ar velosipēdu aiz transportlīdzekļa, un pat ļoti ātri – ir vieglāk par vieglu, jo veidojas gaisa “kabata”, zema spiediena zona, kur ne tikai ir ļoti maza gaisa pretestība, bet tevi praktiski velk uz priekšu, un pedāļi knapi jāpagriež, pat pie ātruma četrdesmit km/h.
Pa ceļam var uzpildīties ar vīnu no strūklakas
Limasolā ar mums atgadījās kārtējā nepatikšana. Ja kastu nokrišanu skaitām par pirmo, riteņa nomaiņu par otro, bet pārrautu ķēdi par trešo – tad šī jau iet ārpus konkursa.
Kad atbrauca autobuss līdz Larnakai un mēs jau taisījāmies iekraut veļukus, šoferis sāka māt ar rokām un kliegt, ka veļukiem jābūt “aizvērtiem”, lai ko tas arī nozīmētu. Visi mēģinājumi argumentēt izgāzās, tāpēc es nofotografēju viņa apliecību un pierakstīju autobusa numuru. Kad pirms brauciena zvanīju autobusu kompānijai, neko par velosipēdu iepakošanu man neteica, un arī mājaslapā tādas informācijas nav. Pagaidām lielākam skandālam par sūdzības iesniegšanu mājaslapā man nepietika dūšas, bet šīs kļauzas kompānija viegli ignorē. Piezvanīt operatoram? Bet tā ir vienkārši meitene pie vada, viņai tava sūdzība ir pilnīgi paralēla. Vajadzētu rakstīt Kipras tūrisma organizācijai, varbūt tā šos dolbikus noliks pie vietas, bet pagaidām nekādi nevaru saņemties, nav spēka un veselības kļauzas rakstīt.
Pēc tāda aplauziena pat vietējie iedzīvotāji mēģināja mums palīdzēt, izsaucot mikriņu, bet pēdējais atiet mazliet pirms sešiem. Par laimi, man bija iepriekš forumā https://web.archive.org/web/20150815215437/https://www.russiancyprus.info/ sadabūts telefons naskam čalītim Oļegam, kurš cēlies no Rasejuškas, un kurš mūs par pilnīgi saprātīgu naudu (ap 45 eiro, man šķiet) aizveda līdz Larnakai kopā ar riteņiem. Atgādināšu, ka divas dienas iepriekš no mums par trīsreiz mazāku attālumu mēģināja noplēst trīsreiz vairāk naudas. Šoferis pa ceļam mums pastāstīja daudz visādu interesantu faktu par valsti, tās iedzīvotājiem un imigrantiem. Daudzi fakti ir nedaudz pikanti, tāpēc, diemžēl, šajā blogā nenonāks. No viņa stāstītā es sapratu, ka Kipra – valsts ir viesmīlīga, krimināla te maz, dzīve ir laba, tiesa, imigrācijai seko līdzi stingri, un tiem, kuriem nav paveicies būt par pilsoni no dzimšanas, klājas nesaldi.
Oļegs nogādāja mūs Larnakas sālsezera krastā, kur netālu no Makenzija pludmales, Nīčes ielā (sic!), atradās mūsu apartamenti. Mēs sirsnīgi atvadījāmies un tikām līdz ģimenes biznesam Lake & Sea view apartaments – kuri pozicionējas ar to, ka viņiem no vienas puses redzams ezers, bet no otras – jūra. No abiem ir redzams tikai maziņš stūrītis, bet mārketings paliek mārketings.
Apartamenti izrādījās ne tik šiki kā Aija Marinā, izmēros mazāki, pavisam maz trauku un sadzīves tehnikas, bet kopumā viss pilnīgi pieklājīgi, un pagalmā – baseins. Es gan tajā tā arī neielīdu – pa dienu vizinājos, bet vakarā kļuva pārāk auksti. Bet pat vienkārši sēdēt zvilnī blakus izgaismotam, caurspīdīgam ūdenim un pļāpāt ar vecākiem un draugiem pa skaipu no telefona ir ļoti patīkami.
Izrādījās, ka Makenzija pludmale, kurai blakus ir mūsu apartamenti – ir tusētāju vieta, pilna ar naktsklubiem, bāriem, restorāniem un tamlīdzīgiem agregātiem dzīves dedzināšanai. Atrodas tā pašā galā garum garajai krastmalai, kas stiepjas cauri visai pilsētai.
Līdz šim nevaru pierast pie šīs sajūtas, šķiet, ka tā ir mirāža un drīz izklīdīs. Principā tā arī būs – tālāk atkal darbs, darīšanas un visādas neatrisinātas problēmas. Bet šajā spilgtajā un īsajā atpūtas mirklī tu izraujies no ikdienas, priecājies par to, ko redzi, un, ja paveiksies, saglabāsi siltas atmiņas savā sirdī.